06/06/2026
Es visu dzīvi domāju, ka man riebjas skriet, ka to nekad nedarīšu
Šie pēdējie divi mēneši ir pilnībā mainījuši manu skatījumu.
Jo skriešana man nav kļuvusi tikai par sportu.
Tā ir kļuvusi par terapiju. Uz kādu, starp citu, nekad neesmu gājusi.
Esmu skrējusi ar asarām acīs. Esmu skrējusi dusmīga. Esmu skrējusi ar sajūtu, ka dzīvē ir pārāk daudz visa kā. Un esmu skrējusi brīžos, kad pēkšņi atnāk atbildes un skaidrība.
Man ir sajūta, ka ar katru skrējienu kaut kas atlaižas. Kaut kas iztīrās. Kaut kas nostājas savās vietās.
Es jau sen zināju no astroloģijas un numeroloģijas, ka skriešana ir viens no maniem enerģijas avotiem. Un jā — enerģija rada pilnīgi visu pārējo. Skaidrību. Idejas. Iespējas. Arī naudu.
Kad uzzināju, ka man skriešana man ir pat ļoti ieteicama kā nelineārs enerģijas / iespēju / dzīves kvalitātes avots, maigi sakot, nebiju priecīga.
Es dzīvoju ar pārliecību, kas sen vairs nebija taisnība.
Tieši tur, kur negribam ieskatīties, aiz tām durvīm, kuras negribam atvērt, slēpjas kaut kas, kas var mainīt tik daudz.
Es sāku skriet ķermeņa dēļ. Manā ikdienā bija spēka treniņi, pilates, bet nulle cardio.
Bet izrādījās, ka manai dvēselei to vajadzēja daudz vairāk.
