07/03/2026
Ar daudzajiem gadiem fotogrāfijā un fotogrāfa amatā esmu sapratusi vienu ļoti vienkāršu patiesību - fotogrāfija nav tikai par skaistiem brīžiem. Tā nav tikai par kāzām, svētkiem, smaidiem un vieglumu. Fotogrāfija patiesībā ir par dzīvi.
Un dzīve vienmēr ir daudz plašāka.
Mūsdienās arvien retāk kāds izvēlas fotogrāfu bērēs. Daudziem jaunajiem fotogrāfiem pret to ir zināmi aizspriedumi vai sajūta, ka tas ir kaut kas nepareizs vai neērts. Ka šādus mirkļus nevajadzētu fotografēt. Izjūt zināmu distanci. Varbūt tāpēc, ka tas ir kluss, smags un ļoti personisks brīdis cilvēku dzīvē. Saprotu, ka ne katram ir pa spēkam būt tik emocionāli arī smagā vidē.
Bet es uz to skatos citādi.
Bēres nav tikai skumjas. Tās ir cieņas pilnas atvadas. Tā ir ģimene, kas sanāk kopā. Tā ir pateicība par cilvēka dzīvi. Tā ir mīlestība, kas izpaužas pat klusumā.
Un dažām ģimenēm ir svarīgi šos pēdējos mirkļus saglabāt. Ne publiskumam. Ne sensācijai. Bet sev. Atmiņai. Vēsturei. Varbūt radiem, kuri nevar šajā mirklī būt klātesoši, jo ir kaut kur plašajā pasaulē...
Pēc gadiem šīs fotogrāfijas dažkārt kļūst par vienu no retajām liecībām par cilvēkiem, kuri bija līdzās, par rokām, kas tika turētas, par skatieniem, kuros bija gan sāpes, gan mīlestība.
Tāpēc man kā fotogrāfam nav iebildumu būt klāt arī šādā brīdī. Ja ģimenei tas ir svarīgi, es to daru ar lielu cieņu, klusi un nemanāmi, apzinoties, cik trausls ir šis mirklis.
Jo fotogrāfija nav tikai par prieku.
Fotogrāfija ir par dzīvi. Un arī par atvadīšanos. ✨️
